Kad man bija 7 gadi, es sapņoju kļūt par konfekšu veikala īpašnieci un pārdevēju, lai bērniem būt iespēja mieloties ar visneiedomājamākiem saldumiem. Kad man bija 14 gadi, es nopirku mikrofonu un mājās dejoju un dziedāju pie Britnijas Spīrsas mūzikas, domāju, cik tad būtu superīgi būt pasaulslavenai dziedātājai. Kad man bija 18 gadi, es iestājos Banku Augstskolā un sapņoju par veiksmīgas biznesmenes karjeru. Kad man bija 21 gads es sāku strādāt bankā un domāju, ka man būs žilbinoša bankas klerka karjera. Bet visi mani plāni mainījās 23 gadu vecumā, kad es kļuvu par Gustava mammu. Kad viņam bija viens gads, es atgriezos darbā, bet jau tad jutu, tas vairs nav man. Pēc gada piedzima Tomass, un es atkal atgriezos mājās. Visus šo gadus es balansēju starp sajūtu, kas ir vajadzīgs un to, ko patiesi vēlos. Pēc Tomasa gada jubilejas, es atkal atgriezos darba tirgū, bet sajūt, ka tas nav man, nepazuda. Izturēju 3 mēnešu, līdz aizgāju no darba. Tā kā man īsti nebija plānu, ko darīt, tad pēc 6 mēnešiem, nomainot banku uz apdrošināšanu, es atkal biju darbā. Man darbs patika, bet tomēr kaut kas nebija līdz galam ok. Es pat sev biju uzlikusi mērķi, piecu gadu laikā kļūt par nodaļas vai pārdošanas grupas vadītāju. Tomēr dzīve ievieš korekcijas, un pavisam negaidīti es kļuvu arī par Valtera mammu. Šajā reizē es izmantoju maksimālo laiku, ko bērna kopšanas atvaļinājums piedāvā. Valteram apritēja 1,5 gads, un es atgriezos darbā. Var jau domāt, ka viss ir forši. 3 bērni ir, darbs ir, nauda ir, bet visam sāka trūkt laiks. Un tik ļoti gribējās, lai diennaktī būtu vairāk stundu par 24. Darbi sāka kavēties, mājās bardaks auga, vīrs noskumis, bērni jutās pamesti, bet es…. Es biju pilnīgi iztukšota! Dienas ritēja viena pēc otras mežonīgā tempā. Dažreiz pat nesapratu, kas par nedēļas dienu, kur esmu no rīta nolikusi mašīnu, kur atrodas mani bērni, kur man tagad ir jābrauc un kas ir jādara. Vakaros gāju gulēt raudādama, ka vienkārši elementāri: ar visu netieku galā. Bija nedēļas, kad vispār neēdu pusdienas. Ne jau tāpēc, ka nav laika (un tam arī īsti nebija laika), bet arī tāpēc, ka ēdiens riebās un nejutu tā garšu. Jā, tik iztukšata es jutos. Neredzēju ne gala, ne malas. Vienīgais, kas mani vēl spēja iepriecināt, bija mani bērni. Un tad es sapratu: viss, pietiek! Es būšu tikai un vienīgi mamma 24/7.

Šis lēmums nav viegls, jo, atsakoties no algota darba, tam nāk arī līdzi sekas, proti, šobrīd ir ļoti grūti finansiāli. Ir grūti sevi pārliecināt, ka tas, ko tu dari ir labi ne tikai tev, bet arī visai tavai ģimenei. Ir arī grūti paļauties, ka viss būs labi, ka mēs to spēsim izdarīt. Bet tas, ko es redzu šobrīd, ir daudz apmierinātāki mani bērni, laimīgāks vīrs, māja ir kārtībā, kā arī es pati esmu daudz lielākā harmonijā ar sevi. Un šķiet, tas šobrīd ir daudz svarīgāk par naudu. Beidzot, pēc visiem šiem gadiem, es patiesi esmu daudz, daudz apmierinātaka ar savu dzīvi. Un milzīgs paldies par šo man ir jāsaka, pirmkārt, manam vīram Kārlim, kuram šis dzīves posms nudien nav viegls, bet viņš ir vislabākais vīrs un tētis. Tas, ko dara viņš ir vienkārši neiedomājami un apbrīnojami. Otrkārt, man jāsaka paldies maniem trīs dēliem, jo tieši mani viņi ir izvēlējušies par savu mammu. Esot šajā lomā, katru dienu atklāju kādu jaunu sevis šķautni. Būt par mammu ir pats labākais darbs pasaulē! Ja jūs māc šaubas vai pilnīgs spēku izsīkums, es varu galvot, tā ir un būs, bet nav vērtīgāka dzinuļa dzīvē, kā jūsu laimīgākā bērna smaids un smiekli. Būt par mammu īstenībā, šodien, mūsdienās ir nenormāla privilēģija, ko atļauties ir grūtāk kā brīvdienas siltajās zemēs.

Jūsu L.